Nekas nav labāk, kā saķert zivis un pēc tam tās apēst. Vel labāk var būt tikai, ja to izdara bērni.

Nedaudzajās atpūtas dienās, ap Jāņiem, izmakšķerējamies gan karūsiņas kaimiņu dīķī, gan karpas drauga dīķi, gan arī mežonīgas foreles. Izcila cope, un bezgala garšīgi.

Karūsas, protams, ķert ir interesanti, bet tomēr pietrūkst izmērs. Tomēr, tas ir vislabākais veids kā sīči un ne tik sīki bērni var uztrenēt iemetienu, piecirtienu un izvilkšanu. Kā arī saprast copes nianses, pludiņa darbību, ēsmu uzlikšanu, utt. Galvenais, ka ķeras nejēgā.

Pēc karūsu makšķerēšanas, sazvanu draugu Agri un aizbraucam visi karpās. Lai gan disciplīna ezera malā būtu jāuzlabo, tik un tā saķeram kaudzi ar smukām karpām. Šoreiz bērniem izjūtas jau citas, jo zivis ir lielas, izvilkt grūtāk, un arī ķeras savādāk. Ne tā, ka uzreiz. Bet ar nedaudz pacietības viss notiek.

Puiši velk atspērušies karpas.

Es tikmēr blakus dīķi ķeru foreles. Agris tās nevienam nav ierādījis, bet man atļauj papriecāties, Zivis ir lieliskā kondīcijā, priecīgas un aktīvas, plus, ārkārtīgi spēcīgas. Sāku ar sacensību komplektu - 4.klases 10 pēdu strīmera sistēmu, 0.18 pavada. Pirmais metiens, kā cirtiens - viss pagalam!

Nomainu uz 0.22  - nosit manas mušas, kā nemetas! Beigās - ķēru ar 0.3 mm pavadu, un vilku atspēries. Zivis vienkārši nežēlīgi stipras, un kad iedevu puikām pamēģināt paturēt, tad vairāk par vienu zivi neviens “turēt” nevar. Lieliska vieta trenēt lielu zivju izvilkšanu.

Pēc copes lielāko daļu karpu atlaižam, bet dažas paņemam un nokūpinām pa manai metodei, zemē... Izcili garšīgi.